Tajos senajos laikos, kad muižkunga dēls Ēriks iemīlējās māsas istabenē, viņi par savu tikšanās vietu izvēlējās senču stādīto ozolu. Tas auga netālu no muižas ēkas, bet tajā pat laikā attālāk no muižas ļaužu acīm.
Te ozola zaru paēnā sarunas par laimi vijās ar skūpstiem ne tikai muižas laikos, bet arī tajos gados, kad brīvos brīžus starp ārstnieciskām procedūrām parkā vadīja Bīriņu sanatorijas viesi.
Vēl šobaltdien še jaunie pāri dod viens otram svinīgus solījumus un, seno ticējumu mudināti, dāvina ozolam zvaniņus. Tos sasien kopā gluži kā savu turpmāko dzīvi un met kuplajos zaros, lai saņemtu ozola svētību un spēku.